Ievads
| Visā pasaulē tūrisms ir nozīmīgākā ekonomiskās izaugsmes komponente, it sevišķi piekrastes teritorijās, kur tas ir arī ilgtspējīgas attīstības sastāvdaļa. Paredzams, ka palielināsies tūrisma ietekme uz piekrastes ainavu, ekosistēmām un kultūrvēsturiskā mantojuma apsaimniekošanu. Piekrastes tūrisms, tāpat kā tūrisms kopumā, ir lielā mērā atkarīgs no apkārtējās vides pievilcības. No tā izriet, ka dabas un kultūrvēsturiskā mantojuma aizsardzība ir priekšnoteikums ilgtspējīga piekrastes tūrisma attīstībai. Aizsargājot teritorijas un ainavas tiek veikts efektīvs un nepieciešams darbs, lai pasargātu dabas un kultūrvēsturisko mantojumu. Tādējādi ilgtspējīgs piekrastes tūrisms ir stipri atkarīgs no šāda veida teritorijām, tomēr līdzsvaru starp aizsardzību un attīstību ir jāatrod katrai teritorijai atsevišķi. Pasaules valstis ir parakstījušas starptautiskas vienošanās, Skas saista dabas un kultūrvēsturisko mantojumu ar ilgtspējīgu attīstību. Atsevišķas starptautiskās vienošanās tiek piemērotas tieši piekrastes teritorijām, tomēr lielākā daļa no tām ir vispārīgas un plašas. Dabas mantojums sevī ietver bioloģisko daudzveidību, dabisku ainavu, brīvdabas rekreācijas vērtības u.c., un vislabāk to visu saskaņot, vadoties pēc Konvencijas par bioloģisko daudzveidību prasībām. Konvencijas divi galvenie mērķi ir: (1) bioloģiskās daudzveidības saglabāšana;
|
|
|
|
