Kultūras mantojums

Kultūras mantojumam ir liela nozīme piekrastes tūrisma attīstībā. Kultūras un dabas mantojums tika nodefinēts Konvencijā par pasaules kultūrvēsturiskā un dabas mantojuma aizsardzību. (Parīze 1972):

• "pieminekļi: arhitektūra, monumentālas skulptūras un gleznojumi, ēku kompleksu elementi un uzbūve: atsevišķi vai vienoti ēku kompleksi, kuriem ir ievērojama vispasaules vēsturiska, mākslinieciska vai zinātniska vērtība to arhitektūras, viendabības vai vietas ainavā dēļ;
• vietas un ainavas: tās ir cilvēka radītas vai kopā cilvēka un dabas radītas lietas, un teritorijas, kas ietver arheoloģiski nozīmīgas vietas un ainavas. Tām ir ievērojama vispasaules vēsturiskā, estētiskā, etniskā un antropoloģiskā vērtība, arheoloģiskā daba, iedvesmas avoti, zīmējumi uz alu sienām un citas iezīmju kombinācijas, kurām no vēstures, mākslas vai zinātnes skatupunkta piemīt izcila vispārēja vērtība."

Pieminekļi un ainavas, kas atbilst šai definīcijai, tiek uzskatīti par daļu no aizsargājamā mantojuma. Šī iemesla dēļ ir nepieciešams piemērot jaunus noteikumus, kas balstītos uz konvencijām un veidotu efektīvu kopēju ievērojama vispasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību, kas veidota uz pastāvošā bāzes saskaņā ar jaunākajām zinātnes metodēm."

UNEP (Apvienoto Nāciju Vides Programma) koncentrējas uz bioloģiskās daudzveidības kultūras un garīgajā vērtībām, un tas ir atkarīgs no vietējiem ilgtspējīga piekrastes tūrisma veidotājiem, un īpaša uzmanība tiek pievērsta jautājumiem, kas skar vietējo sabiedrību. Lai gan starptautiskā līmenī tiek saskatīta sarežģītā saikne starp bioloģisko un kultūras daudzveidību, lingvistiskā daudzveidība vēl netiek apskatīta starptautiskajos forumos.

"Cilvēku lingvistisko daudzveidību aizsardzība un atbalsts šī mantojuma izpausmēm, jaunradei un izplatīšanai pēc iespējams vairāk valodās ir vienas no vadlīnijām Darbības plānam, lai īstenotu UNESCO Vispasaules kultūras dažādības deklarāciju." (Parīze 2001)