Unikāls krastsCilvēki vienmēr novērtēja piekrastes zonu tās unikālo resursu dēļ. Viņus agrāk un tagad pievilina auglīgas augsnes piekrastes līdzenumos, bagātīgi jūras resursi, kā arī viegla pieeja ārzemju tirgiem. Piekrastes zonas ir ļoti svarīgas daudzu valstu ekonomikai, tur koncentrējas daudz sociālās un ekonomikas aktivitātes, kā arī to izraisītie efekti. Piekrastes zonas nozīmīgums tikai pieaugs, jo aizvien vairāk cilvēku tur atrod savu vietu Piekrastes zona pēc būtības ir sistēma ar daudziem resursiem. Tā sniedz telpu, biotiskus un abiotiskus resursus cilvēka aktivitātēm un tai piemīt regulējošā funkcija starp dabas un cilvēka radīto vidi. Tajā pašā laikā piekrastes zona ir daudzu lietotāju sistēma. Privātpersonas un valsts iestādes izmanto dabas resursus iztikai (ūdens un pārtika), ekonomiskajai aktivitātei (telpa, biotiski un abiotiski resursi, enerģija) un atpūtai (pludmales un ūdens teritorijas). |
Apziņas celšanaSpiediens, ko izraisa industrializācija, tirdzniecības attīstība un pakāpeniski augošs iedzīvotāju skaits, paaugstina eroziju un appludināšanu, mitrāju izzušanu, piesārņojumu, zemes un ūdens resursu pārlieku ekspluatāciju piekrastes zonā.Pieaugošā apziņa par resursu ierobežotību, vides degradāciju un problēmām, kuras tā rada cilvēcei, kalpoja par pamatu vairākiem pētījumiem ilgtermiņa risinājuma rādīšanai resursu problēmai. Šādi pētījumi balstās uz ekoloģiskās ietilpības koncepciju, kas vadītu sociālekonomiskās aktivitātes tā, lai nodrošinātu ilgtermiņa vides sistēmas svarīgāko elementu un vietu aizsardzību. 1972. gadā, Romas kluba atskaite pirmo reizi pievērsās šīm problēmām sistemātiskā un loģiskā veidā, kā rezultātā tapa labi zināma grāmata Robežas izaugsmei (Donnela72), un pēc tām Aiz robežām (Donnela92). Politisko atbildi šim izaicinājumam 1987. gadā noformulēja Pasaules Vides un Attīstības Komiteja tā saucamajā Brundtlandes atskaitē Mūsu kopīgā nākotne (WCED, 1987). Viņi piedāvāja ilgtspējīgas attīstības koncepciju kā līdzekli, kas garantēs pieņemamus dzīvošanas apstākļus gan tagadnei, gan nākamajām paaudzēm. |
Vienotā izpratne par nākotniTagad ir plaši pieņemts, ka attīstībai piekrastes zonā jābalstās uz labu piekrastes zonā notiekošo procesu izpratni, kam pievienojas mūsdienīgas inženiertehnologijas un sociālekonomiskās iemaņas, lai sasniegtu pieņemamu balansu starp īstermiņa labumiem un ilgtermiņa krājumiem. Tāpēc, pastāv neatliekama vajadzība pēc kontrolētās attīstības šajā zonā. Konflikti starp dažādu lietotāju kategorijām kļūst aizvien izteiktāki. Šo konfliktu diapazons un mērogi palielinās, pieaugot iedzīvotāju blīvumam un attiecīgajai zemes resursu izmantošanai. Pastāv vajadzība pēc kopīgās metodoloģijas, ko varēs izmantot sarežģīto attiecību raksturošanai starp resursu sistēmu un tās potenciāliem lietotājiem. Tādēļ nepieciešams plānot un kontrolēt šo procesu sistemātiskajā un ilgtspējīgā veidā. Tāds process saucas Integrētā Piekrastes Zonas Pārvalde (IPZP). |
Balstoties uz šīm tendencēm, Eiropa, ar tās relatīvi garu krasta līniju un dažādiem dabas, sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem, sāka strādāt pie IPZP 1996. gadā. Eiropas Komisijas definējumā IPZP irnepārtraukts administrēšanas process ar kopējo mērķi īstenot praksē piekrastes zonu ilgtspējīgu attīstību un dabas aizsardzību un uzturēt to bioloģisko daudzveidību. IPZP cenšas, caur efektīvāku pārvaldību, nodibināt un uzturēt attīstības un dažādu aktivitāšu labāko īstenošanu un ilgtspējīgus līmeņus piekrastes zonā, un, ar laiku, uzlabot piekrastes vides fizisko stāvokli. (avots)
Skatījums uz IPZP ASV un Eiropā atšķiras. ASV, IPZP ir nokoncentrēta uz plānošanu, un Eiropa uz lietotāju funkciju integrāciju.
|
|
PlānsJautājumi, kam mēs pievēršam uzmanību, un kur Jūs atradīsiet atbildes uz tiem:
|