Amerikas un Eiropas IPZP skolas

Blīvi apdzīvotajās valstīs parasti pastāv konflikts, kas saistīts ar retu resursu izmantošanu. Vēsturiski, valdības mēģina regulēt resursu izmantošanu. Īpaši telpas izmantošana ir bijis regulēšanas objekts vairākus gadsimtus. Valstīs ar absolūto monarhiju vai līdzīgām sistēmām parasti valdnieks noteica, kam bija un kam nebija tiesības izmantot konkrētās teritorijas. Valstīs ar feodālo sistēmu augstmaņu klasēm bija tiesības uz konkrēto teritoriju izmantošanu (kas variēja no medību tiesībām līdz minerālu ieguves tiesībām, bet daudzos gadījumos arī (daļējas) tiesības uz ražu). Blīvi apdzīvotājās Rietumeiropas demokrātiskajās valstīs pēdējos gadsimtos attīstījās telpiskās plānošanas sistēma, kurā zemes izmantošana ir noteikta uz demokrātiskās bāzes. Pamatfilozofija nosaka, ka daži resursi nevar piederēt individuāliem cilvēkiem, bet tie ir jāizmanto kopīgi. Pakāpeniski tas viss nonāca pie diezgan detalizētas fiziskās plānošanas likumu un noteikumu sistēmas, kombinācijā ar institūcijām, kas pārvalda šo plānošanas procesu.

ASV vienmēr ir bijis daudz zemes. Turklāt, ASV pilsoņiem piemīt izteiktāka brīvības izjuta, kas ietver katra cilvēka pilnas tiesības izmantot viņa/s īpašumu tā, kā viņš/a vēlas. Kamēr telpa nav rets resurss, šī sistēma darbojas diezgan veiksmīgi.

Taču, iedzīvotāju skaita pieauguma un ekstremālās slodzes uz piekrastes zonām dēļ, arī ASV telpa ir kļuvusi par retu resursu. Tāpēc parādījās nepieciešamība plānot resursu izmantošanu, galvenokārt piekrastes teritorijās. Līdztekus apziņai par vides ievainojamību, ASV sākās (piekrastes) telpisko resursu izmantošanas plānošana. Faktiski, šī attīstība bija diezgan līdzīga telpiskajai plānošanai Eiropā, bet norobežojās ar piekrasti. Tas noveda pie ASV Piekrastes Zonas Pārvaldības Akta 1972. gadā, kas principā ir “skeleta likums” un kas pieprasa štatiem izveidot PZP iestādi.

Turpmākos gados daudz darba tika izdarīts par tēmu, kādā veidā šo iestādi var izveidot, un kā īstenot plānošanu. Tāpēc Piekrastes Zonas Pārvaldībai ASV ir stiprs fokuss uz institucionālajiem aspektiem.

Turpmākos gados daudz darba tika izdarīts par tēmu, kādā veidā šo iestādi var izveidot, un kā īstenot plānošanu. Tāpēc Piekrastes Zonas Pārvaldībai ASV ir stiprs fokuss uz institucionālajiem aspektiem. Eiropā nebija šādas nepieciešamības pēc institucionālās struktūras tāpēc, ka visas nepieciešamās institūcijas jau bija uz vietas. Eiropā trūka labas izpratnes par to, kā dažādas funkcijas mijiedarbojas piekrastes zonā. Vēl viena vāja vieta ir sadarbība starp dažādām iesaistītajām institūcijām. Tāpēc Eiropā PZP ir daudz vairāk nokoncentrējusies uz sistēmisko pieeju.