Alternatīvu var definēt kā projektu vai politikas pasākumu (kompleksu), kas (pilnībā vai daļēji) novērš atšķirību starp vēlamo un nulles situāciju. Citos vārdos, tā ir pasākumu kombinācija, kas pietiekošā līmeņi atrisina agrāk identificētas problēmas.

Var identificēt divus apakšsoļus; rādīšana un atlase. Papildus, alternatīvas norobežo ierobežojošie apstākļi.

Alternatīvu radīšana

Turklāt, alternatīvas var piedāvāt cilvēki vai grupas, kas nav tieši iesaistīti izpētē (piemēram, spiediena grupas). Ierosinātājs var arī pieprasīt, lai veicot izpēti neņem vērā noteiktās alternatīvas.

Konkrētajos gadījumos, alternatīvu skaits un saturs var tikt noteikti iepriekš. Šajos gadījumos ir jāzina, kāda ir situācija ap šo lēmumu (piemēram, laika ierobežojums: lēmums nepieciešams īsā laikā). Var arī gadīties, ka izpētes ierosinātājs vēlas novērst situāciju, kad jaunu alternatīvu īstenošana novedīs pie situācijas, kad ‘viņa’ alternatīva ir apdraudēta. Tālāka izpētes ierosinātāja piedāvāto alternatīvu analīze var atklāt neapzinātas politikas izpētes ierobežojumus (piemēram, finansu ierobežojumus).

Citos gadījumos, analītiķim ir brīvība pašam noteikt gan alternatīvu skaitu, gan saturu noteiktajos rāmjos.

Apskatieties sarakstu ar punktiem, kuriem ir jāpievērš uzmanība radot alternatīvas.

Alternatīvu sākotnējā atlase

Šajos gadījumos ir nepieciešams veikt sākotnējo atlasi. Liels alternatīvu skaits tiek reducēts uz ierobežoto sološo risinājumu skaitu. Pirmo samazinājumu var panākt ar grupēšanu: līdzīgas alternatīvas tiek grupētas kopā un tālāk tiek uzskatītas par vienu alternatīvu. Vēlāk, šīs grupas var sadalīt variantos, kuru iespējamību var tālāk pētīt.

Var būt nepieciešams sākotnējās atlases stadijā veikt iespējamo efektu uzskaitījumu.