Vides ietilpības novērtējums vides plānošanā tiek lietots, lemjot par zemes lietojuma veidiem. Šī metode tiek plaši pielietota, lai noteiktu, kāds ir maksimālais pieļaujamais tūrisma, lauksaimniecības, rūpniecības vai infrastruktūras apjoms, ko vide šajā vietā spēj izturēt. Konkrētas vietas vides ietilpība ir atkarīga arī no darbībām, kas tur tiek veiktas. Tātad vides ietilpība ir atkarīga no un lietojuma specifikas.

1. Pieņemamais noslogotības vai blīvuma līmenis galvenajās tūrisma vietās, piemēram, parkos, muzejos, pilsētas ielās u.t.t.;
2. Maksimālais pieļaujamais dabas resursu zudums (piemēram, ūdens vai zemes), kas neradītu nozīmīgu ekosistēmas funkciju degradēšanos, nesamazinātu bioloģisko daudzveidību un nenozīmētu sugu zudumu;
3. Pieņemamais gaisa un ūdens piesārņojuma un trokšņa līmenis, ko vietējā ekosistēma spēj uzņemt;
4. Transporta infrastruktūras un pakalpojumu lietošanas intensitāte;
5. Cilvēku daudzums, ko spēj apkalpot vietējā infrastruktūra, tai skaitā, ūdensapgāde, elektroenerģija, atkritumu savākšana, pārstrāde un apglabāšana, kanalizācija un telekomunikācijas;
6. Atbilstoša citu sabiedrisko pakalpojumu pieejamība, piemēram, veselības aprūpe un drošība, mājokļi u.c.

Fiziski-ekoloģiskajā dimensijā ietilpst gan visas nemainīgās, gan arī mainīgās dabas un kultūras vides sastāvdaļas, kā arī infrastruktūra. Nemainīgā sastāvdaļa ir dabas vide, kuru cilvēka darbība nevar tik vienkārši ietekmēt vai izmainīt. Tāpēc ir nepieciešams noteikt un stingri ievērot šīs nemainīgās vides ietilpības robežas. Dabas vides ietilpības raksturošanai bieži tiek lietots termins „ekoloģiskā ietilpība”. Savukārt, fiziski-ekoloģiskās dimensijas mainīgās sastāvdaļas ir galvenokārt infrastruktūras sistēmas, piemēram, ūdens apgāde, kanalizācija, elektrība, transports, sociālā labiekārtotība, tai skaitā telekomunikāciju pakalpojumi, veselības aprūpe, tiesību un kārtību sargājošās iestādes, bankas, veikali un citi pakalpojumi. Mainīgo sastāvdaļu ietilpības robežas ir iespējams paplašināt, investējot infrastruktūrā, palielinot nodokļu ieņēmumus, īstenojot organizatoriskus pasākumus un ieviešot regulējošus noteikumus. Šo iemeslu dēļ mainīgo sastāvdaļu ietilpību nevar izmantot par pamatu lēmumu pieņemšanas procesā, aprēķinot vides ekoloģisko ietilpību – mainīgo sastāvdaļu ietilpība ir tikai orientējoša un norāda uz iespējamajiem vietas attīstības un vides pārvaldības scenārijiem.

Sociāli-demogrāfiskie komponenti ietver tos vietējai sabiedrībai nozīmīgos sociālos aspektus, kas ir saistīti ar tūrisma klātbūtni un paplašināšanos, piemēram, konkrētajā vietā pieejamais darbaspēks. Tāpat nozīmīgi ir arī sociālās kultūras aspekti, piemēram, vietējās sabiedrības identitātes jeb piederības apziņa vai pieredze attiecības ar tūristiem. Tikai dažus no šiem aspektiem var aprēķināt kvantitatīvos lielumos, lielākoties ir nepieciešams īpašs vietējās sabiedrības sociāli-psiholoģisks pētījums. Pretēji kvantitatīvi samērā vienkārši aprēķināmajai fiziski-ekoloģiskai ietilpībai un ekonomiskajiem aspektiem, noteikt sociālās ietilpības robežas ir daudz grūtāk, jo tās ir lielā mērā atkarīgas no sabiedrībā esošajām vērtībām. Politiskie un ekonomiskie aspekti, piemēram, migrācijas politika, var ietekmēt atsevišķus sociāli-demogrāfiskos parametrus. Sociālā ietilpība ir vispārējs jēdziens, kas tiek lietots gan lai noteiktu to tūristu pieplūduma līmeni, ko vietējie iedzīvotāji ir gatavi izturēt, gan arī pašu tūristu apmierinātības līmeni, apmeklējot konkrēto vietu.

1. Tūristu skaits un tūrisma/atpūtas veidi, ko vietējā sabiedrība spēj uzņemt bez jūtamas negatīvas ietekmes uz vietējās sabiedrības identitāti, dzīves stilu, sociālajiem modeļiem un darbībām;
2. Tūrisma līmenis un veids tādā līmenī, kas tiešā vai netiešā veidā nozīmīgi nemaina vietējo kultūru, tai skaitā mākslu, rokdarbus, reliģiju, parašas, tradīcijas un rituālus;
3. Tūrisms tādā līmenī, kas nerada nepatiku vietējos iedzīvotājos un neatņem vietējiem pienākošos pakalpojumus;
4. Tūrisms tādā līmenī (tūristu skaits un dažādu tūrisma aktivitāšu savietojamība), kas nepasliktina tūristu pieredzi un apmierinātību ar konkrētās vietas apmeklējumu.

Politiski-ekonomiskā dimensija ietver tūrisma ietekmi uz vietējās ekonomikas struktūru un ekonomiskajām aktivitātēm, tai skaitā konkurenci ar citiem sektoriem. Sava loma ir arī vietējām institūcijām, jo arī tās iesaistās vietējā tūrisma attīstībā. Politiski-ekonomisko parametru analīze var būt noderīga arī, lai izprastu, kāpēc vietējā sabiedrībā valda kāda īpaša attieksme pret tūrismu.

1. Tūrisma specializācijas līmenis;
2. Darbaspēka zaudēšana citos sektoros tūrisma uzplaukuma dēļ;
3. Tūristu izvietojums un ar to saistītās peļņas sadalīšanas problēmas vietējā līmenī;
4. Tūrismā nodarbināto skaits, salīdzinot ar kopējo vietējā darbaspēka daudzumu.