IPZP principi

 

 

Metodes, Instrumenti un Paņēmieni

Politikas Instrumenti

Kad individuālie projekti ir novērtēti un lēmumi ir pieņemti, sākas īstenošana. Projektu īstenošanai ir jābūt atbalstītai ar politikas instrumentiem. Tos var papildināt brīvprātīgas vienošanās starp dažādām pusēm, lai sasniegtu vides vai dabas aizsardzības mērķus. Politikas instrumentus var sadalīt divās plašās grupās: normatīvie un ekonomiskie. UNEP95 sniedz sekojošās vadlīnijas šiem instrumentiem:
  • tiem ir jāsniedz stingrs stimuls piesārņojuma samazināšanai un resursu taupīšanai;
  • tiem ir jāfunkcionē tādā veidā, lai piesārņotājs maksātu par piesārņojumu un lai vides aizsardzības izmaksas tiktu iekļautas to preču cenās, kuru ražošana tiek izmantoti piesārņojošie procesi;
  • šiem instrumentiem ir jānodrošina, ka resursu lietotāji maksā atbilstošas cenas par tiem
  
Normatīvie instrumenti
Noteikumi nosaka, kas ir un kas nav atļauts attiecībā uz piekrastes zonas aktivitātēm. Noteikumi ir izmantoti tur, kur tirgus mehānismi nepastāv vai ir vāji. Piemēri: nav atļauts celt māju pludmalē, atkritumus var izmest tikai oficiālajā izgāztuvē, izklaides makšķerēšana ir atļauta ne tuvāk kā 100 metrus no vidējā zema ūdens līmeņa. Noteikumu ieiešanai ir jāatceras sekojošais:
  • noteikumi ir jāizmanto veidā, kas ir visefektīvākais izmaksu ziņā, kā arī dod vislielāko labumu videi. Padomājiet pa iespējamiem noteikumiem un izvēlējieties “labāko”; un
  • noteikumi ir jāīsteno. Tas nozīmē, ka noteikumu subjekts ir jākontrolē (cik daudz viņi reāli piesārņo?) un pārkāpumu gadījuma ir jāatceļ atļaujas (piesārņojošā rūpnīca slēgta!) vai jāuzliek sodi.
Zonēšana ir telpiskās plānošanas instruments, kas sadala ģeogrāfisko teritoriju dažās zonās un nosāka konkrētus izmantošanas veidus katrai. Zonas var tikt noteiktas pēc no dabas katastrofu riska, vai pēc dabas ievainojamības, vai atkarībā no dažādu lietotāju funkcijām. Pievienotajā tekstā ir sniegts Turcijas piemērs.

Aizlieguma līnijas ir krastam paralēlas līnijas, aiz kurām jūras pusē nav atļauts būvēt mājas vai citas ēkas. Šī līnija parasti tiek definēta kā attālums no aktīvās pludmales vai kāpām.

Mīkstināšanas vai aizvietošanas noteikumi ir nepieciešami, ja noteikto būvju vai infrastruktūras celtniecība ir ļoti būtiska iedzīvotājiem vai valstij (piemēram, vētras viļņu barjera) un negatīvus efektus nevar novērst. Negatīvie efekti ir jāsamīkstina pēc iespējas vairāk un jārāda “kompensējošie” piekrastes resursi.

Pēdējais nozīmē, ka ir jārāda teritorija vai jāatjauno iepriekš nopostītā, ar līdzīgiem vai bagātīgākiem dabas resursiem, kā tajā, kas tiek tagad (daļēji) pazaudēta.

Zonēšanas piemērs: Turcija


Citāts no Ozhan96: Likumdošana dod “krasta līnijas” un “krasta” definējumus. “Krasta līnija” ir definēta kā “līnija, gar kuru ūdens skar zemi jūru, dabisko vai mākslīgo ezeru un upju krastos, izņemot plūdu periodus”. “Krasts ir teritorija starp krasta līniju un krasta malas līniju, kas ir definēta kā “dabiska smilšainas pludmales, grants pludmales, klinšu, akmeņu, purva, mitrāja un līdzīgu zonu dabiskā robeža, kura ir radīta ar ūdens kustību zemes virzienā sākot no krasta līnijas”. [...] “Krasta joslai” ir jābūt vismaz 100m platai horizontāli, sākot no “krasta malas līnijas”. [Lasiet vēl].
Ekonomiskie instrumenti
Principā, šie instrumenti nozīmē, ka lietotāji maksā par piekrastes resursu izmantošanu, maksā pat vairāk par negatīvu efektu, ko viņu izmantošana atstāj uz citiem izmantošanas veidiem, un ka dažreiz viņiem maksā par negatīvu efektu samazināšanu. Metode, ko izmanto arvien biežāk, ir resursu cenas noteikšana: cenas noteikšana, kas atspoguļo to kombinēto un vides lietošanu. Tādā veidā lietotāji maksā par piekrastes resursu izmantošanu. Resursu cenu noteikšanas rezultāts var būt:
  • tarifi: ūdens virsmas iznomāšana akvakultūrai, maksa par notekūdeņiem, administratīvie tarifi;
  • attīstības nodokļi: ar kuriem apliek attīstību ļoti izdevīgās un ievainojamās no vides viedokļa jomās (piem., tūrismā).
Dažos gadījumos var tikt pieņemts lēmums par subsīdiju piešķiršanu, lai finansētu piesārņojumu ierobežojumu vēlamajās aktivitātēs, kas citādi būtu jāpārtrauc. Piemēram, smaga rūpniecība var būt vēlama darba vietu dēļ, bet tās peļņa ir zema un būs nepieciešamas subsīdijas, lai īstenotu piesārņojuma monitoringa pasākumus. 		 

AtpakaļTālāk