• iespējamība. Var nodalīt tehnisko un politisko/sabiedrisko iespējamību:
• tehniskā iespējamība: šķiet acīmredzams, ka alternatīvām jābūt tehniski iespējamām. Kad noteiktu alternatīvu īstenošana prasa jauno paņēmienu un/vai tehnoloģiju izstrādi, nenoteiktības līmenis attiecībā uz šīs alternatīvas realizācijas veiksmīgumu ir diezgan augsts. Taču, nevajadzētu automātiski secināt, ka šī alternatīva nav iespējama. Specifiskajos apstākļos, lēmumu pieņēmējiem jāizvēlas šāda alternatīva (piemēram, Austrumšeldas Vētras Viļņu Barjera Nīderlandē, kur visdaudzsološākās alternatīvas realizācijai bija jāizstrādā jaunie paņēmieni un tehnoloģija);
• politiskā/sabiedriskā iespējamība. Politiskā iespējamība attiecās uz alternatīvas pieņemšanu, kas apriori iekļaujas administratīvajos rāmjos. Taču īstenošanas iespējas nav viegli novērtēt. Sabiedriskā iespējamība attiecās uz to cilvēku reakciju, kurus projekts/politika tieši vai netieši ietekmē.
• stabilitāte, kas attiecas uz alternatīvu sagaidāmo efektu nenoteiktību. Vispār, alternatīvai, kuras iespējamo efektu diapazons ir salīdzinoši šaurs, tiks dota priekšroka salīdzinājumā ar tām alternatīvām, kur salīdzināmiem rezultātiem ir iespējams lielāks diapazons;
• uzticamība, kas ir varbūtība, ka kāda alternatīva jebkurā laikā nākotnē piepildīs ekspektācijas. Tas nozīmē, ka alternatīva radīs tos (pozitīvus) efektus, kās bija paredzēti.
• lastīgums. Alternatīva ir diezgan elastīga, kad to var izmantot nedaudz atšķirīgas problēmas risināšanai. Kad sagaidāms, ka problēma varētu atkārtoties, vai kad nenoteiktība ir augsta, tad elastīguma faktors var būt noteicošs;
• lēmumu pieņemšanas un īstenošanas ilgums. Beidzot, alternatīvu var vērtēt pēc iespējamām laika barjerām. Noteiktās alternatīvas var īstenot ātrāk, nekā citas.
• pārsvars pārsvars, kas parādās, kad ir jāizdara izvēle starp vienas alternatīvas diviem variantiem (viens variants labāks par pārējiem);
• izmaksas. Parasti, izmaksas spēlē noteicošo lomu lēmumu pieņemšanā.