Pēc būtības, riska un briesmu vadība var būt vai nu tehniski lineārs uzdevums, kas ir zinātnisks process, vai to var panākt izmantojot riska vadības ciklu, kas iekļauj regulāru atgriezenisko saiti par riska uztveri.

Kay and Alder (1999) noilustrēja lineāro pieeju izmantojot piemēru ar riska novēršanas pielietošanu bīstamo preču transportēšanai uz Lielbritānijas ostām. Taču noteikt pieņemamus riska līmeņus sabiedrībai, nevis tikai vienai organizācijai vai sektoram, kā ostu piemērā, ir grūti, jo tas pieprasa ne tikai zinātnisko un tehnisko novērtējumu, bet arī ekonomiskus un ētiskus apsvērumus. Tas prasa komunikāciju starp dažādām grupām un interesēm. Riska pārvaldības cikls pēc savas būtības integrē riska uztveri un komunikāciju. Šīs pieejas izmantošana prasa agru sabiedrības viedokļa noskaidrošanu un pastāvīgu atgriezenisko saiti. Tāpēc, piemēram, lai novērtētu vētras viļņa ietekmi uz piekrastes sabiedrību, ir jānoskaidro un jāatspoguļo tieši un netieši iesaistīto cilvēku viedokļi, kā papildinājumu pie jebkura kapacitātes vai vietējo piekrastes formu pretestības novērtējuma.

Vietās, kur identificētie riski un briesmas tika atzītas par nepieņemamām, ir jāapsver mīkstināšanas pasākumi. No tādiem riskiem var izvairīties, tos samazināt, un/vai pieņemt (ciest neskatoties uz iespējamām sekām). Krasta erozijas briesmu vadība, piemēram, tika integrēta krasta līnijas pārvaldības plānošanas vingrinājumā, kas notika Anglijas un Velsas krasta līnijai.